Atpazīsti grāmatu pēc tās citāta!

“Es, Erika Kārļa meita Vairoga, no šī brīža solos runāt tikai patiesību, ar visu turpmāk teikto nevēloties nodarīt ļaunu cilvēkiem, kuri bija iesaistīti manā un manu vecāku dzīvē. Jūs varbūt brīnīsieties, ka es atceros par daudz, ka es atceros laiku, kad vēl nebiju dzimusi. Lai tas jūs nemulsina. Esmu pārliecināta, ka mēs katrs dzīvojam arī citu cilvēku dzīves un laiks tur neko nespēj grozīt. Jo laiks nav arguments.”

• Gundega Repše “Ugunszīme”

• Andra Neiburga “Stum, stum”

• Inga Žolude “Sarkanie bērni”

“Kad es Toļķi iesāku redzēt, viņš bija vecs, šķidru baltu bārdiņu, tievs un izdilis. Tā kā toreiz mūsu pagastā nebij modē ne ūsas, ne arī bārda, tad Toļķi visi nezinātnieki turēja par svešu ļaužu cilvēku. Bet viņš bija īsts neretiets, un bārda viņam bija atlikusies tikai kā piemiņa no krieviem. Toļķis turēja mana vectēva māsu Ievu, kurai bij tā lāde ar bilžaino vāku. Bet šī Ieva nebij pret viņu laba. Pat pie mums ciemos atnākuši, viņi nevarēja iztikt bez ķildām, un Ieva tad vīru tūlīt grūstīja un bukņīja.”

• Edvarts Virza “Straumēni”

• Jānis Klīdzējs “Cilvēka bērns”

• Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata”

“Būt vai nebūt — tāds ir jautājums.

Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,

Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,

Vai pacelt ieročus pret posta jūru

Un izbeigt visu?”

• Viljams Šekspīrs “Karalis Līrs”

• Viljams Šekspīrs “Hamlets”

• Viljams Šekspīrs “Romeo un Džuljeta”

“"Pagaidi, dēliņ, kad izausīs rīts:

Nakts ir tik tumša.., Kur tumsā tu trauksi?

Pagaidi, dēliņ, kad izausīs rīts,

Gan jau, gan pienāks drīz šķiršanās brīd's."

 

"Esmu tik laimīgs! tik viegls man prāts!

Spārni ja būtu man, spārnos es laistos;

Esmu tik laimīgs, tik viegls man prāts, —

Māmiņ, es redzu: tu raudāt sāc..."”

• Imants Ziedonis “Poēma par pienu”

• Aleksandrs Čaks “Mūžības skartie”

• Vilis Plūdons “Atraitnes dēls”

“Viņa jau sen bija nojautusi patiesību, Denija nodomāja, pieiedama tuvāk sārtam, taču ogļu pannas radītais karstums bija izrādījies par vāju. Liesmas locījās halēses priekšā kā dejojošās sievietes toreiz, viņas kāzās, virpuļodamas un dziedādamas un vicinādamas savus dzeltenos, oranžos un sarkanos šķidrautus, tik biedējoši skatam, tomēr tik vilinoši, tik vilinoši, dzīvi savā liesmojumā. Sasārtušu un mirdzošu ādu, Denija pavēra rokas, lai apskautu uguni. “Arī šī ir laulība,” viņa nodomāja.”

• Džordžs R. R. Mārtins “Troņu spēles”

• Džons Rolands Rūels Tolkīns “Gredzenu pavēlnieks”

• Sūzena Kolinsa “Bada spēles”

“Klau tad:- vienība tā manta;

Tā ir paglabāta sirdīs;

Jo kurš vājāks ir un vārgāks,

Jo tam vienība ir dārga.

Visi, kam nau citas mantas,

Esat viens! Un būsat stipri.”

• Aspazija “Sudraba šķidrauts”

• Anna Brigadere “Sprīdītis”

• Rainis “Zelta zirgs”

“Mūsu stāsts sākas kādā nemīlīgi pelēkā otrdienas rītā. Kad Dērsliju pāris pamodās, mākoņainajās debesīs nekas neliecināja par dīvainajām un noslēpumainajām parādībām, kuras teju, teju pārpludinās zemi. Dērslija kungs dungodams izvēlējās visgarlaicīgāko kaklasaiti un posās uz darbu, bet Dērslija kundze kaut ko laimīgi tērgāja, pūlēdamās iestīvēt spiedzošo Dūdiju augstajā bērnu krēsliņā. Neviens no klātesošajiem nepamanīja, kā gar logu aizplandīja liela meža pūce.”

• Markuss Zusaks “Grāmatu zagle”

• Džoanna K. Roulinga “Harijs Potters un Filozofu akmens”

• Arno Jundze “Kristofers un Ēnu ordenis”

“Iztēlošos, kā tas varētu notikt, - lode trāpa, viņš sāpēs saverkšķī seju, nokrīt gārdzošs un ievainots, vēl pēc minūtes aizlido tai saulē. Ko es izjutīšu? Prieku par labu trāpījumu? Kā mednieks? Kā mednieks ne, lopiņam vēl mazāk gribētos nodarīt pāri. Palūkosim no citas puses – es zinu, kā lode sāp. Ja trāpīšu pretiniekam, nāktos izjust prieku – re, kā viņš arī pēc tiesas un taisnības dabūja. Tagad esam līdzīgi? Bet, nu, nenāks tas prieks, maita, neparko nenāks, jau iepriekš zinu. Vai maz gribu, lai viņam sāp? Un, ja iedomājas, kā viņa māte raudās… Varbūt viņam ir arī sieva vai līgava, vai vismaz suns, kuš sēž pie vārtiņiem un gaida savu draugu, bet nesagaidīs… Kas ta’ nu!? Pašam no savām domām asaras acīs saskrēja.”

• Māris Bērziņš “Svina garša”

• Aleksandrs Grīns “Dvēseļu putenis”

• Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu”

“Kad Latvijas brīvvalsts īstenoja agrārreformu, manam tēvam, tāpat kā daudziem citiem rakstniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, piešķīra jaunsaimniecību – Inciema muižas vai, pareizāk, pusmuižas centru ar trīspadsmit un pus hektāriem zemes. Tas bija liels notikums. Katrā latvietī, lai viņš darītu ko darīdams un domātu ko domādams, joprojām iemājo laba daļa zemnieka gara, iegūt savā īpašumā stūri zemes nozīmēja svarīgu pagriezienu mūža gaitā.”

• Māra Zālīte “Pieci pirksti”

• Vizma Belševica “Bille”

• Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”

“Aiz durvīm atskanēja apslāpēta švīkstēšana un dipoņa, pēc tam Janča balss prasīja, kas tur esot, un Elizabete nosauca savu vārdu. Tomēr arī tagad durvis neatvērās uzreiz, bet tikai pēc kādas minūtes. Un, iekams viņa paguva kaut ko vaicāt vai sacīt, no rindā salikto kurpju un zābaku aizsega iznira kucēns un, neveikli likdams uz grīdas līkās takša kājas, tipināja viņai pretim.

Elizabetē pārlūza kaut kāds aizsprosts, viņa pati nesaprata, kas ar viņu notika, tikai rīkli aizžņaudza spazma, un viņa sāka raudāt (..)”

• Regīna Ezera “Cilvēkam vajag suni”

• Andra Neiburga “Stāsts par Tilli un Suņu vīru”

• Māris Rungulis “Aste, ko luncināt”