1.      Kādus impulsus I.Ziedonis tēlo epifānijā? Kurus dzīves brīžus izgaismo?

2.      Kādi tēli izmantoti epifānijas domas atklāsmei? Pamatojiet savu viedokli!

“Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savējais; tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsējais; tev ir ģitāra un pinkaini mati – tu esi mūsu puika. Tu esi džentlmenis, tu esi nelga, tu esi snobs, un tu esi pilsonis. Citus pazīst pēc importa apģērba gabaliem, pasaules modes saules brillēm, cepurēm, kamzoliem un bikšturiem. Citiem ir nekur nedabūjamas dārgas zvērādu cepures.”

1.     Kāda ir šīs epifānijas galvenā doma? Par ko liek aizdomāties I.Ziedonis?

“Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā. Vai tev jāstāsta otram par savām pūšļa vainām? Vai ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju noņems? Ko tu man stāsti par sapuvušiem kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudas, un tev gribas raudāt duetā? kvartetā? Varbūt kļūs vieglāk, ja tev līdz raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai tu to sauc par sava tuvākā mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad viņš atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā ka – ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, – iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī.”