“Kad es Toļķi iesāku redzēt, viņš bija vecs, šķidru baltu bārdiņu, tievs un izdilis. Tā kā toreiz mūsu pagastā nebij modē ne ūsas, ne arī bārda, tad Toļķi visi nezinātnieki turēja par svešu ļaužu cilvēku. Bet viņš bija īsts neretiets, un bārda viņam bija atlikusies tikai kā piemiņa no krieviem. Toļķis turēja mana vectēva māsu Ievu, kurai bij tā lāde ar bilžaino vāku. Bet šī Ieva nebij pret viņu laba. Pat pie mums ciemos atnākuši, viņi nevarēja iztikt bez ķildām, un Ieva tad vīru tūlīt grūstīja un bukņīja.”

“Būt vai nebūt — tāds ir jautājums.

Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,

Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,

Vai pacelt ieročus pret posta jūru

Un izbeigt visu?”

“"Pagaidi, dēliņ, kad izausīs rīts:

Nakts ir tik tumša.., Kur tumsā tu trauksi?

Pagaidi, dēliņ, kad izausīs rīts,

Gan jau, gan pienāks drīz šķiršanās brīd's."

"Esmu tik laimīgs! tik viegls man prāts!

Spārni ja būtu man, spārnos es laistos;

Esmu tik laimīgs, tik viegls man prāts, —

Māmiņ, es redzu: tu raudāt sāc..."”

“Viņa jau sen bija nojautusi patiesību, Denija nodomāja, pieiedama tuvāk sārtam, taču ogļu pannas radītais karstums bija izrādījies par vāju. Liesmas locījās halēses priekšā kā dejojošās sievietes toreiz, viņas kāzās, virpuļodamas un dziedādamas un vicinādamas savus dzeltenos, oranžos un sarkanos šķidrautus, tik biedējoši skatam, tomēr tik vilinoši, tik vilinoši, dzīvi savā liesmojumā. Sasārtušu un mirdzošu ādu, Denija pavēra rokas, lai apskautu uguni. “Arī šī ir laulība,” viņa nodomāja.”

“Klau tad:- vienība tā manta;

Tā ir paglabāta sirdīs;

Jo kurš vājāks ir un vārgāks,

Jo tam vienība ir dārga.

Visi, kam nau citas mantas,

Esat viens! Un būsat stipri.”

“Mūsu stāsts sākas kādā nemīlīgi pelēkā otrdienas rītā. Kad Dērsliju pāris pamodās, mākoņainajās debesīs nekas neliecināja par dīvainajām un noslēpumainajām parādībām, kuras teju, teju pārpludinās zemi. Dērslija kungs dungodams izvēlējās visgarlaicīgāko kaklasaiti un posās uz darbu, bet Dērslija kundze kaut ko laimīgi tērgāja, pūlēdamās iestīvēt spiedzošo Dūdiju augstajā bērnu krēsliņā. Neviens no klātesošajiem nepamanīja, kā gar logu aizplandīja liela meža pūce.”

“Iztēlošos, kā tas varētu notikt, - lode trāpa, viņš sāpēs saverkšķī seju, nokrīt gārdzošs un ievainots, vēl pēc minūtes aizlido tai saulē. Ko es izjutīšu? Prieku par labu trāpījumu? Kā mednieks? Kā mednieks ne, lopiņam vēl mazāk gribētos nodarīt pāri. Palūkosim no citas puses – es zinu, kā lode sāp. Ja trāpīšu pretiniekam, nāktos izjust prieku – re, kā viņš arī pēc tiesas un taisnības dabūja. Tagad esam līdzīgi? Bet, nu, nenāks tas prieks, maita, neparko nenāks, jau iepriekš zinu. Vai maz gribu, lai viņam sāp? Un, ja iedomājas, kā viņa māte raudās… Varbūt viņam ir arī sieva vai līgava, vai vismaz suns, kuš sēž pie vārtiņiem un gaida savu draugu, bet nesagaidīs… Kas ta’ nu!? Pašam no savām domām asaras acīs saskrēja.”

“Kad Latvijas brīvvalsts īstenoja agrārreformu, manam tēvam, tāpat kā daudziem citiem rakstniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, piešķīra jaunsaimniecību – Inciema muižas vai, pareizāk, pusmuižas centru ar trīspadsmit un pus hektāriem zemes. Tas bija liels notikums. Katrā latvietī, lai viņš darītu ko darīdams un domātu ko domādams, joprojām iemājo laba daļa zemnieka gara, iegūt savā īpašumā stūri zemes nozīmēja svarīgu pagriezienu mūža gaitā.”

“Aiz durvīm atskanēja apslāpēta švīkstēšana un dipoņa, pēc tam Janča balss prasīja, kas tur esot, un Elizabete nosauca savu vārdu. Tomēr arī tagad durvis neatvērās uzreiz, bet tikai pēc kādas minūtes. Un, iekams viņa paguva kaut ko vaicāt vai sacīt, no rindā salikto kurpju un zābaku aizsega iznira kucēns un, neveikli likdams uz grīdas līkās takša kājas, tipināja viņai pretim.

Elizabetē pārlūza kaut kāds aizsprosts, viņa pati nesaprata, kas ar viņu notika, tikai rīkli aizžņaudza spazma, un viņa sāka raudāt (..)”

“Zils zirgs zirņos. Jā, zils zirgs zirņos. Vēl vakar es viņu redzēju. Viņš ēda zirņu zilos ziedus, un es zinu, kāpēc viņš ir zils.

Tā nolēma citi zirgi. Sanāca kopā visas pasaules zirgi. Visu Zirgu Pilnsapulcē – melnie, baltie, bērie un dūkanie, sirmie, pātie un ābolainie teica: “Var gadīties, ka mašīnas visu uzvar un mums būs jāiet bojā. Jau tagad mums tik maz kumeliņu. Un vecos zirgus atdod lapsu fermās lapsām. Darīsim tā, lai viens zirgs ir mūžīgs!””

““Nu, brāl, kā tad būs?” viņš izsmējīgi uzrunāja Jasmīnu. “Krāsas vairs nav daudz, bet, ja tu pazemīgi lūgsies, es vairāk nevienam to nedošu kā tikai tev.””

“Es nelūgšos,” Jasmīns atbildēja.

“Kā tad tā? Vai tu nezini, ka lepns nabags ir dievam pretinieks?” mākslinieku sāka kaitināt Jasmīna spītība. “Nu labi, ja tev ir grūti vārdos izteikt savu lūgumu, tad vismaz paklanies man, paloci muguru.”

“Es drīzāk lūzīšu nekā locīšos,” Jasmīns lepni atteica.””

“Dari viņam tikai labu. Kad es kā ubags aizgāju pasaulē, tad jau bija sāpju diezgan. Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.”

“Pinkupekas vecos laikos biedrojās ar rūķiem un ilgi mita kalnu pakājēs. Viņi pirmie sāka virzīties uz rietumiem un ieklīda Eriadorā līdz pat Vējlauzim, kamēr pārējie vēl vienā mierā sēdēja Tukšainē.”

“Un te nu pa virtuves logu ielidoja divi balti balodīši un pēc tam ūbeles, un pēdīgi, spārnus plivinādami, baru bariem iekšā sanāca visi putniņi, kuri mīt zem debesu velves, un nolaidās pelnos pie pavarda. Balodīši, galviņas klanīdami, cirta ar knābīšiem – pik, pik, pik – un visus labos graudiņus uzlasīja bļodiņā. Vēl nebija pagājusi ne stundiņa, kad tie jau visu bija paveikuši un izlidoja atkal laukā.”

“Kad man kļūst neizturami smagi, es cenšos domāt par Tevi. Un skaitu mēnešus, kas man vēl palikuši. Pēc tam es mēnešus pārrēķinu dienās, dienas stundās, stundas minūtēs un minūtes sekundēs. Un, lai arī iznāk miljoni, sekunde ir kaut kas ļoti, ļoti īss…”

“Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savējais, tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsējais; tev ir ģitāra un pinkaini mati – tu esi mūsu puika. Tu esi džentlmenis, tu esi nelga.”

“Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē…”

“Meklē draugus! Ja viņus neatrodi dzīvē gluži tik ideālus kā dzejā, tad tomēr pasaulē ir draugi, kuru sirdis ir pērles. Zvejo šīs pērles! Krāj viņas vienu pie otras, un tu reiz sapratīsi, cik liels un brīnišķīgs ir cilvēks, cik neizsmeļams esi tu pats, cik dziļi un neizsmeļami ir tavi līdzcilvēki!”

“Reiz Laura sapnī saprot, ka sapņo. Tas ir bēdīgi. Sapnis saprot, ka ir sapnis. Laura raud. Ne jau par apelsīniem, bet par to, ka saprot, ka sapnis saprot, ka ir sapnis. Tas ir uz mirkli, tik īsu kā sērkociņš. Bet kurš var galvot, ka vilciens, nu labi – pēdējais vagons, kas vienreiz jau ir nogājis no sliedēm, – nekad mūžā vairs nenoies no sliedēm? Un, ja tajā vilcienā ved apelsīnus, tad kurš var apzvērēt, ka tie nav tieši pēdējā vagonā. Un pie lielā līkuma…”

“Ar bitēm nekad neko nevar zināt.”

“Saule! Debess! Jūra!…Atkal viļņos šūpojās kuģis un smiltīs gaidīja laiviņa. Es laidos no krasta lejā, it kā man spārni būtu izauguši. Un atkal es biju uz kuģa. Vēja valganie spārni švīkstēdami cēlās un krita, viļņi šūpojās augstu. Dienu saule mazgāja mani zeltā; naktī zvaigznes rādīja man ceļu. Es skatījos neaprobežotā tālē un domāju: «Pasaulei nav gala un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.»”

“Kas piedot ir?

Vai jaunu teikt par labu? Ļaunam tapt?

Nē, jaunu vērst par labu, tas ir piedot.

Jo citād' zvēri aprīs cilvēkus

Un cilvēcība noliegs pati sevi

Un samīs dīgļus; kas uz labu tiecas.

Tad zeme plīsis, izlēks pūķis - ļaunums!”

“Caur tevi mans mūžs bij daiļš dziedājums.

Esi svētīts, tu turēji solījumu!”

“Ar mīlas spārniem pārlaidos pār sētu,

Nav mīlai akmens mūris kavēklis.

Ko mīla grib, to visu viņa spēj.”

“Mājās! Es esmu atkal mājās!... Istaba ar veco salmu jumtu ... birzis ... pļavas ... meži! Tavu brīnumu! Sapņaini. Gulbītis kā pie ceļa apstājās, tā es pa to pašu ceļu gāju ... gāju ... Garām saules kalnam, garām Meža mātes pilij ... Uz Laimīgo zemi ... Tā vectētiņš teica. Un rau, kur ceļš ietecēja un nobeidzās!”

“Vai tas tā varētu būt, ka viņa dvēsele būtu viņam iekšā — tur kopā ar kartupeļu klimpām, kāpostiem, biezpienu, maizi, cūkas gaļu un sausajiem zirņiem? Ja tādā vietā dvēselei būtu jāmājo, kā gan tā var būt un palikt tīra kā burtnīcas lapa? Un, ja nu dvēsele ir iekšā, kā gan tas ragainais ar savu asti vai spalvaino un nagaino kāju var tikt tur klāt? Tas nešķīstais gan varot visur ielīst un tikt.”

“Kam velti dārgo laiku tērē

Un dzejām papīri tu smērē?

Sen beidzies liras laikmets svēts,

Pēc maizes tagad cilvēks brēc.”

“Bet pirms tam es taču biju labs bērns. Klausīju vecākus bez ierunām, skolotājus arī, labi mācījos un domāju par labu nākotni advokāta vai prezidenta amatā, kurā sakārtošu pasauli un apkarošu negatīvus cilvēkus. Labprāt vēlējos kļūt gudrs, bagāts un slavens. Tas bija viens un tas pats — ja kāds ir gudrs, viņš nes vispārēju labumu, par ko pasaule, pats par sevi saprotams, atalgo viņu ar naudu, slavu un laimi. Droši vien arī ar skaistām meitenēm, ar kurām pagaidām man necik neveicās. Es neticēju tiem gudrajiem un nabagajiem, labajiem un nelaimīgajiem, un vientuļajiem. Pasaulei jābūt pareizai, un es gribēju būt pareizs pareizā pasaulē.”

“Man dzīves vieta pašos centra mūŗos,

kur dārzs —

viens puķu pods uz ķebļa istabā

un vāzē pērno viršu liela sauja.”

“Visos laikos, par kuriem uzglabājušies rakstiski pierādījumi, un, domājams, kopš neolīta beigām, pasaulē bijuši trejādu kārtu cilvēki – augstie, vidējie un zemie. [..] Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami. Augsto mērķis ir palikt tur, kur tie ir. Vidējo mērķis ir apmainīties vietām ar augstajiem. Zemo mērķis, ja vien viņiem tāds ir – jo zemo raksturīgā, pastāvīgā iezīme ir tā, ka viņi ir grūta darba notrulināti un tikai retos mirkļos atskārš kaut ko no ārpus savas ikdienišķās dzīves, - atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi.”

“Es piedzimu, gaismai austot, pulksten trijos no rīta. Ap pieciem atstāju savu dzimteni un tuvojos kāda maza sunīša aizausij, kurš gulēja uz tepiķa pie savas kundzes gultas. Pa ceļam iznāca pirmā mazā dancošana pa spīdošu parketu, līdz piekususi sadomāju atgriezties uz agrāko savrupību. Bet, kad no jauna es atstāju kluso vietu, pa to laiku istabā viss bij pārvērties; es neredzēju vairs ne tepiķa, ne sunīša, tikai kāda veca sieva slaucīja logus.”

“Zelta stabiem, zītarjumtu,

Sidrabotiem pamatiem.

To negāza gaisa vētras,

Kara viļņu bangojums.

Asiņainas dienas ausa

Tēvu zemes ielejā,

Vergu valgā tauta nāca,

Nāvē krita varoņi.”