Rudens tumsa smagi slīga pār Kathultu. Jau pulksten trijos pēcpusdienā virtuvē bija jāaizdedzina petrolejas lampa, un viņi visi tur kvernēja, katrs darīdams savu darāmo. Emīla mātei bija ratiņš, un viņa vērpa smalku, baltu vilnu, no kuras Emīlam un Īdai adīs zeķes. Līna kārsa vilnu, un, ja atnāca Krēsas Maja, arī viņa darīja to pašu.  Emīla tēvs laboja kurpes, tā ietaupīdams brangu naudu, kas citādi būtu jāmaksā pilsētas kurpniekam.

Emīls un Īda lielākoties sēdēja zem galda un rotaļājās ar kaķi. Kādreiz Emīls mēģināja iestāstīt Īdai, ka kaķis patiesībā ir vilks, un, kad Īda tam negribēja ticēt, viņš izgrūda tādu vilka kaucienu, ka virtuvē visi salēcās.

Lai izraktu vilku bedri, vajag aplam ilgu laiku. Bedrei jābūt dziļai, lai vilks nevarētu izrāpties ārā, ja tas reiz tajā iekritis. Alfrēds viņam lāgu lāgiem palīdzēja rakt, tomēr bedre bija gatava tikai īsi pirms Ziemsvētkiem.

Tam nav nekādas nozīmes. Vilki tik un tā nenāks ātrāk no meža ārā kā tikai ziemā, kad būs izsalkuši, – Alfrēds skaidroja.

Tiesa kas tiesa. Viss jādara ar viltību, sacīja Dullais Joke un ar kājas pirkstiem atbrīvojās no valga. Šis izteiciens Lennebergā bija kļuvis it kā par sakāmvārdu, bet Alfrēdam gan to nevajadzēja sacīt, jo Dullais Joke bija viņa vectēvs, kas dzīvoja Lennebergas nabagmājā, un par savu vectēvu neder zoboties.