To ka tās ir vecas mājas var redzēt no lielajiem kokiem kas aug ap viņu ēkām.

Tie nav kādreizējā meža atliekas ko sens līdumnieks atstājis nākamajām paaudzēm kā savas neatlaidības un spēka pierādījumu.

Meži te nekad nav auguši un daba sava spēka pārpilnību visā šajā apgabalā ir gribējusi parādīt pļavu zālē.

Pļavas savas smilgainās muguras kā ūdeni kam Dievs nolēmis uz vietas palikt un viļņoties izliec te divdesmit verstu platumā no vakariem uz rītiem.

Varbūt tāli aizgājušos laikos šajās vietās zarojuši tikai vientuļi ozoli kuru stāvus zili melnus šur tur izrok no zemes.

Koki ap Straumēnu ēkām ir stādīti jo tie visi aug kārtīgi ēku galos pie durvīm un sētsvidū.

Tie ir stādīti par godu Pērkonam lai viņš tvaikainās dienās neiebrauktu māju jumtos.

Pērkons savas dusmas nevarējis valdīt un arvien spēris šo koku galotnēs.

Sētsvidū lielajam ozolam strups gals it tāpēc ka Pērkons vienā dienā bija nospēris tā galotni un atstājis pagalmā nejauku sēra smaku.

Arī vecā liepa ir dobaina tāpēc ka padebešu tricinātājs ieplēsis tajā lielu plaisu.

No tā laika liepas vidus ir kļuvis pamazām caurs.

Sikspārņi dienās virknēm tur karājās lai ar krēslas iestāšanos uzsāktu skrējienu pār mājas pagalmu.