1990. gada izskaņā arvien biežāk sabiedriskajā telpā izskanēja runas, ka Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt gataviem tā dēvētajai “X stundai” – brīdim, kad PSRS drošības struktūras ar spēku vērsīsies pret valsts neatkarības atjaunošanas atbalstītājiem. Īsi pirms Ziemassvētkiem avīze “Latvijas Jaunatne” publicēja arī kāda slavena kultūras darbinieka rakstu “X stundai”. “Mēs neatzīstam nekādu X stundā karaspēka paspārnē iedibinātu jaunu varu!” mākslinieks deklarēja savā rakstā. Kas bija šī raksta autors?

Par to, ka 1991. gadā padomju varas iestādes tik viegli nepieļaus Latvijas neatkarības atjaunošanu, liecināja jau notikumi 2. janvārī. OMON kaujinieki savā kontrolē pārņēma kādu informācijas apritei būtisku ēku. Kas bija šī ēka?

OMON kontrolposteņu uzstādīšana Preses namā apliecināja neatkarības atbalstītāju pesimistiskās nojautas – padomju vara ir gatava bruņotai intervencei. Tomēr daudz mazāka skaidrība bija par to, cik plašs atbalsts represijām ir padomju valdības augstākajā līmenī. Turpmākajās dienās, žurnālistiem intervējot padomju funkcionārus, sabiedrība uzzināja oficiālo notikumu versiju, kura gan daudzos radīja šaubas un nemazināja aizdomas par iespējamu sazvērestību. Kura persona uzņēmās atbildību par pavēles došanu Preses nama ieņemšanai?

Rubiks kā formālu iemeslu Preses nama ieņemšanai minēja nepieciešamību aizsargāt Latvijas Komunistiskās partijas īpašumā esošo ēku. Šādas formalitātes neatkarības atjaunošanas pretinieki cerēja izmantot, lai izvairītos oficiāli nostāties pret demokrātiju un vārda brīvību. 7. janvārī PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli par desantnieku ievešanu Baltijas valstīs. Arī šoreiz agresīvo soli Jazovs attaisnoja ar formālu jautājumu, kura izšķiršanu juku laikos bažīgi gaidīja desmitiem tūkstoši Latvijas ģimeņu. Kas bija šis formālais iegansts?

8. un 10. janvārī, attiecīgi Viļņā un Rīgā, notika lieli neatkarības pretinieku protesti. Demonstranti pieprasīja Latvijas un Lietuvas valdību atkāpšanos. Lietuvas valdība patiešām arī atkāpās, atteikšanos no varas pamatojot ar problēmu, ar kuru tobrīd nespēja tikt galā neviena no Baltijas valstu valdībām. Šī problēma lielā mērā kalpoja kā katalizators neapmierinātībai, kas audzēja neatkarības pretinieku rindas. Kas bija šī problēma?

Turpmākajās dienās Baltijas valstīs valda saspringta gaisotne, ielās izejot neatkarības atbalstītājiem un pienākot ziņām par OMON un citu Padomju Savienībai lojālo vienību provokācijām. 12. janvārī Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis lido uz Maskavu, lai noskaidrotu situāciju. Kādu solījumu viņiem dod Gorbačovs?

Paralēli Latvijas Republikas valdība aktīvi veidoja diplomātiskās attiecības ar PSRS sastāvā ietilpstošajām republikām, kas pašas bija uzsākušas ceļu uz neatkarību. Kuras republikas vadītājs 13. janvārī aicināja topošās valsts pilsoņus nepiedalīties bruņotās akcijās pret Baltijas valstīm?

Pagāja vien pāris stundas kopš Gorbačova solījumiem nepielietot vardarbību, kad sāka pienākt ziņas par dramatisku notikumu attīstību Lietuvā. Naktī no 12. uz 13. janvāri padomju karavīri atklāja uguni pret protestētājiem Viļņā. Kur notika visasiņainākās sadursmes?

Jau 13. janvāra agrā rīta stundā plkst 4.45 izskan aicinājums Latvijas iedzīvotājiem pulcēties Doma laukumā, lai izteiktu atbalstu Lietuvai. Atbalsta akcijas dalībnieki jau pavisam drīz sāk Vecrīgā izvietot pirmās barikādes. Kas nolasa šo aicinājumu?

Lielākā daļa barikāžu aizstāvju bija brīvprātīgie, kas iesaistījās notikumos pēc pašu izvēles. Tomēr īpašu lomu ieņēma arī kāda struktūra, kuru AP bija dibinājusi jau 1990. gada maijā, lai nodrošinātu savu interešu aizstāvību gadījumā, ja milicija atsacītos klausīt norādēm. Šai organizācijai bija vadoša loma barikāžu organizēšanā un apsargāšanā. Kā sauca šo organizāciju?

Barikādes būvēja ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās. Vienas no iespaidīgākajām barikādēm atradās kādā Kurzemes pilsētā, kur iedzīvotāji izveidoja aizsardzības būves ap vietējo radiosakaru torni. Kurā?

14. janvārī sākās OMON bruņotas provokācijas un uzbrukumi barikāžu veidotājiem, brīvprātīgajiem kārtības sargiem un milicijai. Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins arī izsaka ultimātu Augstākajai Padomei. Ko Kuzmins pieprasa no Augstākās Padomes?

Lai radītu iespaidu par plašu tautas pretestību Latvijas neatkarībai, 15. janvārī Interfronte organizēja mītiņu ASK stadionā. Mītiņa organizētāji pieņēma rezolūciju, ka AP zaudē savas tiesības uz tautas pārstāvniecību un tā vietā parlamenta funkcijas pārņems cita institūcija, kas sastādīs jaunu Latvijas PSR valdību. Kā sauca šo institūciju?

Paralēli turpinājās arī OMON provokācijas, un 16. janvārī bija pirmais nāvīgi ievainotais – LR Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, kuru omonieši sašāva, viņam pildot dienesta pienākumus. Par godu Mūrniekam viņa nāves vietā ir uzstādīta piemiņas zīme. Kur tā atrodas?

20. janvāris kļuva par asiņaināko barikāžu dienu, OMON kaujiniekiem uzbrūkot Iekšlietu ministrijas ēkai. Apšaudē nāvīgus ievainojumus guva milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš. Ievainojumus guva arī vairāk nekā desmit citu personu. Tobrīd Iekšlietu ministrija atradās pie kāda no Rīgas parkiem, kas 20. janvāra vakarā pārvētās par asiņainu kaujas lauku. Kurā parkā noritēja šī apšaude?

Vardarbība 20. janvāra vakarā izsauca plašu starptautisku nosodījumu un kļuva par pagrieziena punktu barikāžu notikumos. TV kanāli visā pasaulē pārraidīja kadrus no Bastejkalna un, pieaugot starptautiskajam spiedienam, padomju valdība pārtrauca mēģinājumus ar tiešu vardarbību kavēt Latvijas neatkarības atjaunošanu. Janvāra beigās noslēdzās barikāžu aizstāvības aktīvākais posms, lai gan pašas barikādes no Rīgas ielām pazuda tikai pēc Augusta puča izgāšanās. Aktīvākie barikāžu dalībnieki par savu ieguldījumu saņēma 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Cik cilvēku līdz šim ir saņēmuši šo piemiņas zīmi?